Latvijas ilggadējais eksporta čempions – transporta nozare – šobrīd piedzīvo tektoniskas pārmaiņas, tostarp neilgtspējīgās tranzīta nozares sen prognozēto norietu. Vienlaikus gan infrastruktūras, gan pārvaldības, gan biznesa līmenī vērojamas ilgtermiņa strukturālas problēmas un izteikts visaptverošas stratēģiskas vīzijas trūkums. Latvijas infrastruktūras attīstību lielā nosaka nevis pati valsts, bet gan pieejamās ES struktūrfondu programmas. Nozares pārvaldība ir sadrumstalota (īpaši, salīdzinot ar Ziemeļvalstu efektīvajiem parvaldības modeļiem) ar augstu administratīvo neefektivitāti un vāju koordināju starp dažādiem transporta un digitālās infrastruktūras veidiem un kopējās ekosistēmas elementiem. VAS “Latvijas dzelzceļš” masveidā atlaiž darbiniekus, kam, cita starpā, ilgus gadus tika radīts iespaids par tranzīta nozares neievainojamību. Kā daļa no šīs ilgstošās specializācijas zemas pievienotās vērtības tranzīta ķēdes, milzīgu kravu kritumu piedzīvo arī lielās ostas, īpaši, Rīga un Ventspils. Digitializācijas un inovāciju ieviešanas ziņā vairākas transporta apakšnozares, īpaši, dzelzceļš, izteikti atpaliek no Ziemeļvalstīm un citiem ES līderiem. Visbeidzot, Rail Baltica ieviešana turpina ciest no institucionāliem interešu konfliktiem, Baltijas valstu domstarpībām, izteikta kompetences, kapacitātes un vīzijas trūkuma nozares ministrijas līmenī un starpresoriskas politiskās uzraudzības/stratēģijas trūkuma. Rezultātā sobrīd nopietni apdraudēta iespēja Rail Baltica veidot un nostiprināt par pilnvērtīgu ekonomiskās attīstības koridoru un Baltijas stratēģiskās savienojamības artēriju ar pārējo Eiropas Savienību.